Pēdējā maisa dibenā mēs atradām mazuli, par kuru bija runājis Džons. Tas bija visaizkustinošākais, vissmieklīgākais, visburvīgākais putnēns, kādu esmu redzējis. Viņš varēja būt apmēram nedēļu vecs. Ķermenītis viņam bija kokosrieksta lielumā, pilnīgi apaļš. Garā kakla galā slējās kupolveidīga galva ar mazītiņu knābīti un laipnām, brūnām ačelēm. Pelēkrozā kājas attiecībā pret ķermeni likās nesamērīgi lielas, turklāt putnēns uz tām neturējās droši. Uz muguras spārnu vietā vīdēja divi mazi, nokareni ādas gabaliņi, līdzīgi novalkātu cimdu pirkstiem un likās tur piestiprināti gluži nejauši. Pats putnēns izskatījās kā ieģērbts slikti noadītā, spilgti dzeltenā kokvilnas triko. Mazulis izvēlās augšpēdu no maisa, bet tūlīt varonigi uzrausās uz lielajām, plakanajām pēdām un stāvēja, mazliet sacēlis jocīgos spārneļus, a'r interesi mūs vērodams. Tad viņš pavēra knābīti un kautri iečiepstējās «vīp». Mēs lūkojāmies uz viņu kā apburti, neattapdami atņemt viņa sveicienu, un putnēns ļoti lēnām, uzmanīgi pacēla vienu lielo kāju, izmeta uz priekšu un nolaida zemē, pēc tam to pašu izdarīja ar otru. Tā viņš stāvēja, lūkodamies uz mums, acīm redzami iepriecināts, ka viņam izdevies paveikt kaut ko tik grūtu un sarežģītu.