Viņš brīdi atpūtās, tad iečiepstējās un spēra vēl vienu soli, lai mums pierādītu, ka pirmais nav tikai nejauša veiksme, bet vērā liekams sasniegums. Nelaimīgā kārtā, sperdams pirmo soli, viņš netika skatījies uz kājām, un nu izrādījās, ka kreisā bija uzlikta uz labās pirkstiem. Tam bija bēdīgas sekas. Mazulis visiem spēkiem pūlē­jās izraut labo kāju no kreisās apakšas, pie tam mazais ķermenītis bīstami nolīgojās. Ar spēju rāvienu viņam beidzot izdevās atraut abas pēdas, taču tai pašā mirklī viņš novēlās uz galvas zemē.

Mēs sākām skaļi smieties, bet putnēns pārmetoši pa­vērās augšup uz mums, izgrūzdams vēl vienu «vīp».

Sākumā, kamēr mazulis izskatījās apaļš un bija klāts spilgti dzeltenām pūkām, mēs viņu saucām par Egu1. Vēlāk, kad putnēns paaugās, viņš ieguva cienīgāku vārdu — Egberts.

Manās rokās nereti nonākuši jocīgi putni, un jāsaka: komiskus viņus allaž vērta ērmotais izskats, tāpēc katra, pat visvienkāršākā kustība likās mazliet smiek­līga. Tomēr nekad vēl nebiju redzējis tādu putnu kā Egberts, kas ne tikai izskatījās komisks, bet kļuva vēl daudz smieklīgāks, tiklīdz sāka kustēties. Ne pirms, ne pēc tam man nav gadījies sastapties ar putnu, par kuru būtu jāsmejas līdz asarām. Tikai retais aktieris komiķis spējis mani tā sasmīdināt. Egbertam vajadzēja vienīgi nostāties uz savām pārmēra lielajām pēdām, nočiepstēt «vīp», kad mani jau kratīja nepārvarami smiekli.