Kaut gan putnēns šo triku bija izmēģinājis daudzas reizes, tas tomēr nekad neizdevās. Kājas allaž bija mudīgākas: tiklīdz ķermenis sakustē­jās, tās tīšām ļaunprātīgi sapinās mezglā — un Egberts uz galvas iekrita margrietiņās.

Kājas pastāvīgi visdažādākos veidos putnēnu pie­krāpa. Egbertam ļoti patika ķerstīt tauriņus. Kāpēc — to mēs neuzzinājām, jo viņš nevarēja pastāstīt. Mēs zi­nājām vienīgi to, ka palamedejas tiek uzskatītas par pilnīgām veģetārietēm, taču, kad sešu pēdu rādiusā no Egberta lidinājās tauriņš, putnēns acumirklī pārvērtās plēsīgā putnā: acis pielija ar asinskāru spīdumu, un viņš centās piezagties laupījumam. Taču, lai pielavītos tauriņam un to sakamptu, laupījums visu laiku jātur acīs. To Egberts zināja, bet atkal kājas visu izjauca — tikko viņš, drebēdams aiz sasprindzinājuma, uzglūnēja tauriņam, kājas, atstātas bez uzraudzības, sāka rīkoties: mina viena otrai uz pirkstiem, sakrustojās un dažreiz pat aizgāja pretējā virzienā. Kad Egberts novērsa acis no medījuma, kājas uzvedās labi, bet, kad viņš pēc tam no jauna mēģināja tuvoties medījumam, tas jau bija nozudis.

Tad pienāca neaizmirstamā diena, kad Egberts sap­ņodams platām kājām stāvēja piesaulītē un liels, ne­kaunīgs, šķiet, galīgi neaudzināts tauriņš aši pārlidoja mauriņu, nolaidās zemē un uzsēdās Egbertam uz knābja, pēc tam, izaicinoši sašūpojis taustekļus, no jauna pacēlās gaisā.