Egberts, trīcēdams taisnīgās dus­mās, mēģināja nekauņam ieknābt, kad tas slīdēja pāri viņa izliektajai pierei. Nelaimīgā kārtā putnēns bija at­gāzis galvu pārāk tālu atpakaļ, tā ka vienu briesmīgu brīdi viņa rumpītis sašūpojās, un Egberts atkrita uz muguras, nevarīgi kuļādams gaisa kājeles.

Kamēr viņš tā gulēja zemē apkaunots un bezpalī­dzīgs, nelietīgais tauriņš izmantoja gadījumu un no­laidās uz viņa apaļā, pūkainā puncīša, lai tur žigli sakārtotu savu tualeti, un tad atkal aizlidoja.

Šis apkaunojošais notikums, gluži dabiski, vēl vairāk uzkurināja Egberta neiecietību pret zvīņspārņiem, taču, lai kā viņš nopūlējās, nevienu viņam neizdevās noķert.

Sākumā mums sagādāja raizes Egberta ēdināšana. Viņš nicinoši novērsās no tik parastas barības kā kā­posti, salāti, āboliņš un lucerna. Pamēģinājām viņam dot biskvītus ar cieti novārītu olu, bet putnēns sašutis noraidīja mūsu pūliņus padarīt viņu par kanibālu. De­vām viņam augļus, klijas, kukurūzu un visdažādāku citu ēdamo, bet visu viņš tikai mirkli papētīja un tūlīt novērsās. Sadusmojies es ieteicu izlaist Egbertu sakņu dārzā, klusībā cerēdams, ka viņš, lai cik mazs būdams, ļaus mums nojaust, kas viņam īsti garšo.