Egberta ēdināšanas problēma tolaik satrauca visu estansiju, un, kad mēs iznesām putnēnu ārā, lai veiktu nodomāto eksperimentu, sakņu dārzā bija salasījies vesels norūpējušos ļaužu pūlis. Putnēns sveicināja klātesošos ar draudzīgu «vīp», nostājās pats uz savām kājām, paklupa, ar pūlēm atguva līdzsvaru un sāka pastaigu; mēs, elpu aizturējuši, viņam sekojām.
Egberts soļoja starp kāpostu rindām, tām pat acu neuzmezdams, viņam laikam vairāk rūpēja paša kājas, kurām nedrīkstēja ļaut vaļu. Nonācis pie tomātiem, viņš sāka ar interesi lūkoties apkārt, bet tieši tad, kad mums šķita — nupat, nupat mēs kaut ko uzzināsim, putnēna uzmanību pievērsa liels sisenis. Kartupeļos Egbertam uznāca nogurums, viņš brītiņu aizsnaudās, mēs pa to laiku stāvējām un pacietīgi gaidījām. Pamodies putnēns izskatījās manāmi atspirdzis, izbrīnījies viņš mūs vēlreiz pasveicināja, nožāvājās, tad grīļīgā gaitā soļoja tālāk. Burkāniem nicinoši pagāja garām. Starp zirņiem Egbertam laikam iegribējās padraiskoties, jo viņš mēģināja mūs iekārdināt spēlēt ar viņu paslēpes. No tā nekas neiznāca .— Egberts redzēja, ka mēs neļausimies sevi novirzīt no galvenā mērķa, un viņš gāja tālāk uz pupām.