Misis Fereira? Mans vārds ir Džeralds Darels,
Ak tā, jūs esat Larija brālis? Kur jūs atrodaties? Es divreiz zvanīju uz muitu, lai noskaidrotu, vai esat atbraukuši. Vai varat ierasties uz lenču?
Labprāt, mēs ļoti priecātos… Vai varam aizbraukt pie jums ar taksometru?
Nu protams. Atbrauciet ap vieniem. Uz redzēšanos!
Man viņa liekas neparasta sieviete, — es sacīju Džekijai, nokārdams klausuli. Tobrīd man vēl nebija ne jausmas, cik nepiedodami zemu un nepilnīgi esmu viņu novērtējis.
Pulksten vienos mēs tikām ievesti kādas klusas ielas plašā dzīvoklī. Uz galdiem gulēja daudz grāmatu — par glezniecību, mūziku, baletu, starp tām romāni un žurnāli trīs valodās. Klavieres rotāja tikpat lielā nekārtībā izsvaidītas notis, sākot ar operām un beidzot ar Sopēnu, bet uz radiolas un tai visapkārt bija izmētātas skaņu plates, to vidū Bēthovens, Nat King Kouls, Sibēliuss un Spaiks Džons. Tā vien rādījās — pat Šer- lokam Holmsam te būtu grūti gūt kaut cik pareizu priekšstatu par dzīvokļa saimnieci.
Pie vienas sienas karājās reti skaistas sievietes portrets, viņai galvā bija liela cepure. Daiļā seja izskatījās vienlaikus rāma un nebēdnīga. Tieši tāda seja varētu būt sievietei, kuras balsi es biju dzirdējis telefona klausulē.
Tu domā — tā ir viņa? — Džekija jautāja.
Ļoti var būt. Bet, man liekas, portrets ir gleznots pirms daudziem gadiem. Tagad viņa droši vien vairs tā neizskatās.