Pupu ziedi Egbertam patika, tomēr par tiem putnēnam laikam bija estētiska, nevis gastronomiska interese. Starp pētersīļiem un piparmētrām viņam' piepeši sāka kutēt kreisās kājas pēda, viņš pūlējās nostāvēt uz vienas kājas, lai noskaidrotu kairinājuma cēloni, bet augšpēdu smagi ievēlās lietus peļķē. Piecelts, apslaucīts un nomierināts Egberts ste- berēja tālāk, līdz nonāca starp spinātu rindām. Te viņš pēkšņi apstājās un aizdomu pilns cieši pētīja augus. Piegāja iuvāk un, galvu piešķiebis, pētīja atkal. Satraukti mēs gaidījām, kas notiks. Bet tajā mirklī, kad Egberts paliecās uz priekšu, lai paknābātu spināta lapiņu, viņš atkal paklupa un uz galvas iekrita biezā spinātu cerā. Ar grūtībām izrausies ārā, mēģināja vēlreiz. Šoreiz viņam izdevās satvert knābītī spināta lapas galiņu. Viņš parāva, bet lapa bija cieta un izturīga. Nu Egberts plati iepleta kājas, atspērās un rāva no visa spēka. Lapas galiņš notrūka, bet putnēns gulēja augšpēdu zemē, tomēr viņš izskatījās priecīgs un apmierināts, jo turēja knābī spināta lapas gabaliņu.
Visiem aplaudējot, mēs Egbertu nesām atpakaļ uz būri, pēc tam nolikām viņam priekšā lielu šķīvi ar sakapātiem spinātiem. Bet nu radās jauna ķibele. Pat smalki sakapāti, Egbertam spināti bija pārāk rupja barība, jo saēdies viņš tos tūlīt izvēma.