Spināti ir par daudz rupjš ēdamais pat tad, ja mēs tos sīki sakapājam, — es sacīju, — laikam mums vajadzēs tos sagatavot tā, kā to darīja Egberta māte.

Kā tad? — Džekija ieinteresēta jautāja.

Redzi, šie putni saviem mazuļiem atrij pussagre- rnotas lapas pašķidras putriņas veidā.

Vai tu iesaki, lai arī mēs to darām? — Džekija aizdomīgi pavaicāja.

Nē, nē. Es vienīgi domāju, ka Egbertam varētu dot sakošļātus spinātus. Tas jau būtu kaut kas līdzīgs atrītai barībai.

Tev taisnība, bet ar spinātu košļāšanu tu vari no­darboties pats, — mana sieva jautri attrauca.

Nekas neiznāks, — es skaidroju, — es taču smē­ķēju, tā ka jāšaubās, vai Egberts ņems pretī spinātus ar nikotīna piedevu.

Citiem vārdiem: tā kā esmu nesmēķētāja, tu gribi, lai spinātus košļāju es.

Tu uzminēji.

Ja man viens būtu teicis, — Džekija sūrojās, — ka, apprecoties ar tevi, es būšu spiesta šķiest savu dārgo laiku, košļājot putniem barību, es viņam nebūtu noticējusi.

Tas vajadzīgs lietas labā, — es paskaidroju.

—. Nudien, — viņa turpināja, nelikdamās zinis par manu piezīmi, — ja viens man agrāk būtu teicis un es viņam noticējusi — laikam gan mēs nebūtu apprecē­jušies.