Džekija paņēma pilnu šķīvi ar spinātiem, uzmeta man saltu skatienu, tad devās uz kādu klusu vietu košļāt.

Pa to laiku, kamēr Egberts atradās pie mums, viņš apēda ļoti daudz spinātu, un visu šo daudzumu Dže­kija viņam sakošļāja ar atgremotāja dzīvnieka neiz­sīkstošo pacietību.

Džekija lēsa, ka viņa varētu būt sakošļājusi apmēram centneru lapu. Pat vēl šodien viņa labprāt atsakās no spinātiem.

Drīz pēc tam, kad pie mums bija ieradies Egberts ar saviem ciltsbrāļiem, mēs ieguvām divus dzīvniekus, kurus nosaucām par Negantajiem Dvīņiem. Tie bija divi lieli, ļoti resni sarainie bruņneši. Abi dzīvnieki bija gandrīz viena garuma un resnuma, arī paradumi, kā mēs drīz atklājām, tiem bija vienādi. Abi izrādījās mātītes, un viņas viegli varēja iedomāties par viena un tā paša metiena māsiņām, kaut gan īstenībā viena bija noķerta akmens sviediena attālumā no Losinglesas, tur­pretim otru mums atsūtīja no kaimiņu estansijas, pāris jūdžu tālāk. Dvīņus mēs ievietojām būrī ar nodalītu guļamtelpu. Sis krātiņš sākumā bija paredzēts viena liela bruņneša iemitināšanai, bet, tā kā mums šai laiki krātiņu bija maz, Dvīņus nācās turēt kopā. Viņi vēl ne- bija pilnīgi pieauguši, tā ka vietas abiem pietika.

Bruņnešu lielākie prieki ir ēšana un gulēšana, un mūsu Dvīņi, šķiet, nevarēja vien diezgan pieēsties un