Izgulēties. Viņi saldi snauda guļamtelpā, nolikušies uz muguras un saritinājušies kamolā, gārdzošā elpa cilāja lielos rozā, krunkotos punčus, ķepiņas raustījās un drebēja.
Kad Dvīņi bija iemiguši, likās, nekas tos nespētu pamodināt. Jūs varat bungot pa būri, pielikt muti pie stiepļu režģa un kliegt, atvērt guļamtelpas durtiņas un, aizspiežot degunu (Dvīņiem piemita ass, specifisks smārds), bakstīt viņu tuklos vēderiņus, kniebt ķepiņās vai purināt astes — viss velti — bruņneši guļ, kā gulējuši, it kā dziļā hipnotiskā transā.
Beidzot jums rodas pārliecība, ka nav tāda spēka, izņemot pasaules bojāeju, kas varētu Dvīņus izraut no dziļās nemaņas, un jūs piepildāt skārda bļodu ar pre- tīga izskata maisījumu, ko viņi tik labprāt ēd, pēc tam lo lēnam iebīdāt būra priekšējā nodalījumā. Lai cik uzmanīgi jūs to darītu, lai kā censtos saglabāt klusumu, nepārtraucot to pat ar niecīgāko skaņu, tikko jūsu roka ar ēdiena bļodu atrodas būrī, no guļamtelpas atskan dīvains troksnis, it kā jūras čūska ar asti dragātu būra koka sienas. Tie ir Dvīņi, kas pūlas apvelties uz sāniem
un uzrausties kājās, lai mestos pie ēdiena. Jums tas īr brīdinājums steidzīgi nolikt bļodu un atvilkt roku, jo tai pašā acumirklī bruņneši kā lielgabala lodes šaujas ārā pa guļamtelpas durtiņām; plecu pie pleca, šņākdami aiz piepūles, viņi mežonīgā skrējienā šķērso būri — gluži kā regbija spēlētāji cīņā par bumbu.