Sātīgais ēdiens bruņnešiem gāja labumā — viņi kļuva arvien brangāki un galu galā tikko spēja izspraukties caur guļamtelpas durtiņām. Kamēr es lauzīju galvu, kā krātiņu visizdevīgāk pārveidot, viens no Dvīņiem bija pamanījies izmantot savā labā šauro izeju. Guļamtelpā viņš tagad nelikās uz ausi gareniskā virzienā — kā agrāk, bet šķērsām, ar galvu pret durtiņām. Tiklīdz šis bruņnesis izdzirda kādu troksnīti vai saoda ēdienu, viņš tūlīt metās uz izeju, pirms vēl viņa biedrs bija paguvis pagriezties vajadzīgā virzienā; pirmais bruņnesis iespraucās durvīs, uzmeta kūkumu un iesprūda kā korķis pudelē. Viņš pastiepa ķepiņu, pievilka-sev klāt ēdiena trauku un sāka tajā nesteidzīgi rakņāties, kamēr viņa saniknotais biedrs guļamtelpā spiedza un šņāca, un skrāpējās gar gudrinieka labi no- bruņoto, neievainojamo dibenu.
Sarainais bruņnesis ir Argentīnas pampu maitu lija. Pieplacināts pie zemes, bruņots pret visāda veida uzbrukumiem kā mazītiņš tanks, bruņnesis tekalē mēnessgaismas pielietajā zālē un samaļ starp žokļiem gandrīz visu, kas pagadās ceļā. Viņš labprāt ēd augļus un sakņaugus, bet, ja to nav, apmierinās arī ar putna ligzdu, kurā ir olas un mazie putniņi, uzkgdai viņam noder jaunas pelītes un pat čūska, ja kāda gadās pa ķērienam. Tomēr visvairāk viņš ciena jauku, sulīgu pussapuvušu gaļu — tā viņu pievelk kā magnēts dzelzi.