Argentīnā, kur attālumi ir milzīgi lieli un ganāmpulki gandrīz nesaskaitāmi, nereti gadās, ka nepamanīta nobeidzas kāda veca vai slima govs un tās beigtais ķermenis paliek turpat zālē guļot; saulē gaļa ātri sabojājas, pa visu plašo apkārtni izplatās smirdoņa, bet ap kritušo dzīvnieku bariem salaižas mušas, kas zum kā bišu spiets. Kad smirdoņa aizsniedz bruņnesi, kurš meklē barību, viņš noprot, ka gaidāms mielasts. Bruņnesis atstāj alu un sāk skraidīt, līdz atrod zālē kāroto gardumu — milzīgu gaļas blāķi, kas čum un mudž no tārpiem. Pamatīgi saēdies puspuvušo, tārpaino gaļu, bruņnesis neaiziet no kritušā dzīvnieka, jo pie tā vēl palicis daudz barības, — viņš izrok zem sprāgoņas alu, liekas uz auss un guļ nost, kamēr no jauna sāk mocīt izsalkums. Tagad viss ir gluži vienkārši: jāaizlien pie alas mutes, jāizbāž ārā galva, un kārumnieks jau atrodas, tā sakot, pie pašiem gaļas podiem.
Bruņnesis parasti nekad neatstāj sprāgoņu, iekams no balojošiem kauliem nav noskrubināta pēdējā gaļas kripata. Pēc tam viņš apmierināti nopūšas — kā jau labi pieēdis dzīvnieks, tad dodas mājās cerībā sagaidīt nākamo kritušo govi vai aitu. Par spīti tam, ka bruņneši ēd bojātu barību, viņu pašu gaļa tiek uzskatīta par īstu delikatesi, kas pēc garšas īpašībām šķiet kaut kas vidējs starp teļa un ar pienu dzirdīta sivēna gaļu. Estansijā dzīvojošie peoni bieži ķer bruņnešus un tur mucās ar dūņām, kur tos nobaro un pēc tam izmanto pārtikā.