Mums var likties pretīgi, ka cilvēks ēd tādu dzīvnieku, kura mīļākā barība ir sprāgoņas, tomēr atcerēsimies, ka arī cūkas ēdienā nav sevišķi izvēlīgas, bet no tā, ko ēd butes, esmu pārliecināts, pat vampīram samestos nelabi.
Pampā mājo vēl kāds dzīvnieks, kuram piemīt brīnumjauki paradumi salīdzinājumā ar bruņneša pretīgajām izdarībām; diemžēl man nekad nelaimējās sastapties ar šo zvēriņu. Tā ir viskača — grauzējs, apmēram tik liels kā parastais terjers, zemei pieplacinātu ķermeni. Viskačai ir truša purniņš, no tā uz augšu gar vaigiem līdz acīriļ stiepjas plata melnas vilnas svītra, zem kuras ir otra — pelēkbalta, bet zem pelēkbaltās atkal melna; rodas iespaids, it kā šis grauzējs kādreiz gribējis līdzināties zebrai un sācis sevi pārkrāsot, tomēr tas viņam drīz apnicis, un darbs palicis pusceļā.
Viskačas dzīvo līdz četrdesmit dzīvnieku lielās grupās, mitinoties plašās pazemes alās, ko Argentīnā sauc par vizcacheras.
Viskačas — tā ir pampas bohēma. Sie dzīvnieki dzīvo ļoti brīvi un nepiespiesti, viņu plašajās kopējās alās allaž draudzīgi cits citam blakus mīt dažādi radījumi, kas tur atraduši sev mājvietu. Alu pūces izrok ligzdas viskaču mājokļu sienās. Čūskas dažkārt iemitinās pamestās ejās — viskaču mītņu bēniņos.