Kad viskačas paplašina savu pazemes valstību un dažas ejas vairs nelieto, tajās tūlīt ievācas kāda bezdelīgu suga. Jāteic, ka daudzajās vizcacheras nereti salasās raibāka sabiedrība nekā dažā labā pansionātā Blums- berijā. Kamēr apakšīrnieki viskačas netraucē, viņas neinteresējas par daudzajiem dzīvniekiem, kas mājo viņu alās.
Viskaču mākslinieciskās tieksmes, manuprāt, lielā mērā ietekmējis sirreālisms [7] . Zeme ap viņu alām ir rūpīgi notīrīta, tajā nav atlicis neviens zāles stiebriņš, turklāt daudzas sīkas kājiņas to nomīdījušas tik gludu kā dejas laukumu. Kailās zemes ielāpiņi pampā viska- čām ir sava veida studijas, kur viņas iekārto savas izstādes. Gari sakaltušu dzelkšņu stiebri tiek rūpīgi sakrauti kaudzēs, pa vidu saliek akmeņus, žagariņus, augu saknes.
Lai šīs klusās dabas kļūtu pievilcīgākas, viskačas tām pievieno dažādus pampā atrastus priekšmetus. Pie kādas vizcachera es ieraudzīju parasto žagariņu, akmeņu un dzelkšņu kaudzi, gaumīgi papildinātu ar vairākām konservu kārbām, trīs sudraba papīrīšiem, astoņām spilgti sarkanām cigarešu paciņām un govs ragu.