Sī dīvainā izstāde, tik jauki, rūpīgi sakārtota bezgala plašajā, vienmuļajā pampā, pamodināja manī dedzīgu vēlēšanos sastapties ar viskaču uz viņas pašas zemes. Es dzīvi stādījos sev priekšā šādu skatu: mēnessgaismā savas, alas priekšā tup mazs, drukns dzīvnieciņš ar svīt­rotu, sērīgu purniņu, iegrimis svarīgā darbā, kārtojot izstādei sakaltušus augus un citus nedzīvus priekš­metus.

Kādu laiku viskačas bija paši izplatītākie pampas dzīvnieki, bet viņu veģetārā barošanās un nepiecieša­mība attīrīt no zāles lielus laukumus savām izstādēm nebija pa prātam zemkopjiem. Fermeri sāka karagā­jienu pret viskačām: alas tika izpostītas, lielākā daļa dzīvnieku nosisti vai padzīti no līdzšinējām dzīves­vietām.

Mums neizdevās noķert nevienu viskaču, pat redzēt mēs tās nedabūjām. Bet tieši viskača bija viens no tiem Argentīnas faunas pārstāvjiem, ko es visvairāk vēlējos iegūt.

INTERLŪDIJA

Aviācijas sabiedrība mums bija apgalvojusi, ka mūsu dzīvniekus tūlīt pēc nogādāšanas Buenosairesā divdes­mit četru stundu laikā varēs nosūtīt ar lidmašīnu uz Londonu.

Iebraucis ar smago mašīnu Buenosairesas priekšpil­sētā, es piezvanīju uz kravas pārvadājumu nodaļu, laī paziņotu, ka esam ieradušies, kā ari apjautātos, kurā vietā lidlaukā dzīvniekiem vislabāk pārlaist nakti.