Tai pašā brīdī mēs izdzirdām gaitenī steidzīgus, no­teiktus soļus, un Bebita ienāca. Es uzmetu viņai acis un tūlīt nospriedu, ka salīdzinājumā ar oriģināla seju portrets ir tās pavisam vāja kopija. Nekad vēl nebiju redzējis sievieti, kas tik ļoti līdzinātos grieķu dievie­tei.

Es esmu Bebita Fereira, — viņa sacīja un laikam pamanīja mūsu pārsteigumu, jo humora uguntiņa viņas zilajās acīs iemirdzējās spožāk.

Cerams — jūs neņemsiet ļaunā, ka mēs piezva­nījām, — es bildu, — Larijs man ieteica uzņemt ar jums sakarus.

—- Nu protams. Es noteikti apvainotos, ja jūs to ne­būtu darījis.

—. Larijs lūdza nodot jums sveicienus.

Kā klājas Larijam? Ak, viņš nudien ir īsts eņģe­lis! Jūs pat iedomāties nevarat, kas viņš par brīnišķīģu cilvēkul

Tikai vēlāk atklāju, ka šādiem un līdzīgiem vārdiem Bebita raksturo ikvienu, vienalga, simpātisku vai ļaunu cilvēku. Bet šajā brīdī es jutos mazliet pārsteigts, ka manu brāli salīdzina ar eņģeli. Attiecībā uz Lariju šādi vārdi, manuprāt, ir visai nepiemēroti.

Bebita mūs pilnīgi savaldzināja jau pirmajā tikša­nās reizē, un kopš tās dienas mēs galvenokārt uzturē­jāmies viņas dzīvoklī, mielojāmies ar lieliskiem, gar­šīgi pagatavotiem ēdieniem, klausījāmies mūziku, pļā­pājām, vārdu sakot, jutāmies brīnišķīgi.