Iz­meklēti pieklājīgi man tika paskaidrots, ka dzīvniekus varēs nosūtīt tikai pēc nedēļas un ka lidlaukā nav tā­das vietas, kur viņus turēt. Tā nu es atrados Buenos- » airesā ar pilnu autokravu dzīvnieku, kurus nav kur turēt, — nudien, mans stāvoklis, maigi izsakoties, bija neapskaužams.

Laipnais, iejūtīgais šoferis, vēlēdamies mums palī­dzēt, atļāva dzīvniekus pa nakti atstāt mašīnā ar notei­kumu, ka no rīta tie jāizvāc, jo mašīna vajadzīga dar­bam. Ar pateicību mēs pieņēmām šo priekšlikumu un, iebraukuši viņa mājas pagalmā, sākām barot dzīvnie­

kus. Darbs vēl nebija galā, kad Džekijai kaut kas iešāvās pfātā.

Nu es zinu, — viņa priecīgi izsaucās. — Piezva­nīsim uz sūtniecību.

Nevar taču zvanīt uz sūtniecību un lūgt, lai viņi uz nedēļu kaut kur novieto mūsu dzīvniekus, — es aiz­rādīju. — Sūtniecības ar to nenodarbojas.

Ja tu piezvanītu misteram Džibsam, es domāju — viņš spētu līdzēt, — Džekija neatlaidās. — Ir tomēr vērts pamēģināt.

Nelabprāt — pret savu gribu es zvanīju uz sūtnie­cību.

Hallo! Jūs jau atpakaļ? — jautri atsaucās misters Džibss. — Vai labi pavadījāt laiku?