O, jā, pat ļoti labi, paldies!
Jauki. Vai daudz dzīvnieku noķērāt?
Krietni daudz. Starp citu — šā iemesla dēļ es nolēmu jums piezvanīt, man vajadzīga jūsu palīdzība.
Pareizi darīts. Kā es varu jums līdzēt? — misters Džibss, neko nenojauzdams, pavaicāja.
Mums kaut kur uz nedēļu jānovieto dzīvnieki.
Vada otrā galā iestājās īslaicīgs klusums, un es tūlīt
nodomāju, ka misters Džibss šajā mirkli pūlas apspiest dedzīgo vēlēšanos nomest klausuli. Tomēr izrādījās, ka biju par zemu novērtējis viņa pašsavaldīšanos, jo, kad viņš atbildēja, balss skanēja laipni, mierīgi, tajā nebija ne miņas no histērijas.
Jā, te nu ir ko padomāt. Jums laikam vajag kādu dārzu vai kaut ko dārzam līdzīgu?
Jā, vēlams ar garāžu. Vai jums būtu kaut kas padomā?
Nav gan. Visai reti gadās, ka mani kāds lūdz palīdzēt… ēē… atrast mājokli dzīvniekiem, tāpēc šāda uzdevuma veikšanai man nav gandrīz nekādas pieredzes, — viņš paskaidroja. — Tomēr atnāciet pie manis rīt no rīta, līdz tam laikam es varbūt kaut ko izdomāšu.
Lielais paldies! — es pateicīgi atsaucos. — Cikos jūs būsiet sūtniecībā?
Agri no rīta nenāciet, — misters Džibss steidzīgi bilda. — Vislabāk būtu tā ap pusvienpadsmitiem. Līdz tam es būšu paguvis aprunāties ar dažiem cilvēkiem.
Atgriezies pagalmā, es šo sarunu atstāstīju Džekijai un Janam.