Pusvienpadsmit ir pārāk vēlu, — Džekija sacīja. — Šoferis man nupat paziņoja, ka pirmais brauciens viņam ir sešos.
Kādu laiku mēs sēdējām, drūmi klusēdami, lauzīdami galvas, ko iesākt.
Es zinu! — Džekija piepeši izsaucās.
Nē! — es stingri noteicu. — Sūtnim es nezvanīšu.
Ne jau sūtnim. Piezvanīsim Bebitai!
Patiesi, to vari Kā mums tas agrāk neienāca prātā?
Bebita noteikti atradīs kādu mītni, — Džekija sacīja, viņai laikam bija radusies pārliecība, ka vajag tikai pamāt, un Buenosairesā jebkurš cilvēks steigsies sameklēt mājvietu mūsu savvaļas dzīvniekiem.
Trešo reizi es devos pie tālruņa. Saruna parādīja, ko spēj Bebita.
Hallo, Bebita! Kā jums klājas?
Džerijs? Sveiks, manu zēn, es tieši nupat par jums runāju. Kur jūs atrodaties?
Kaut kādā Buenosairesas priekšpilsētā, neko vairāk es nezinu.
Nu labi, uzziniet, kur jūs esat, pēc tam atbrauciet pie manis uz pusdienām.
Labprāt, ja vien mēs varētu.
Bet jūs taču varat.
Bebita, es, patiesību sakot, piezvanīju, lai lūgtu jūsu palīdzību.
— Nu, protams, manu zēn. Kas noticis?
Ziniet, mēs esam strupceļā ar mūsu dzīvniekiem. Varbūt jūs varētu atrast kādu vietu, kur viņus uz nedēļu novietot.
Bebita iesmējās.
Ak jūs! — viņa iesaucās un māksloti nopūtās. — Kas jūs esat par cilvēku! Piezvanāt man šādā stundā un lūdzat sameklēt pajumti jūsu dzīvniekiem. Vai jūs patiešām vienmēr domājat tikai par dzīvniekiem?