Bebita, jums taisnība, ir jau vēls, — es ar nožēlu piekritu, — bet, ja mēs līdz rītam kaut ko neatradīsim, mums var klāties bēdīgi.

Nekrītiet izmisumā, draudziņ! Es kaut ko samek­lēšu. Piezvaniet man vēlreiz pēc pusstundas.

Brīnišķīgi! — es iepriecināts attraucu. — Piedo­diet, ka sagādāju jums tādas rūpes, bet man nav ne­viena cita, pie kā griezties.

Ak, ko niekus! — Bebita noteica. — Labi vien ir, ka jūs griezāties pie manis. Uz redzēšanos!

Pusstunda vilkās bezgala gausi, un tad es atkal pie­zvanīju.

Džerij? Nu, es jums atradu vienu vietu. Kāds mans draugs atļāva turēt jūsu dzīvniekus savā dārzā. Viņam ir kaut kas līdzīgs garāžai.

Bebita, jūs esat nepārspējama! — es sajūsmināts iesaucos.

Un kā vēl! — viņa smiedamās atteica. — Bet nu pierakstiet adresi, aizvediet uz turieni dzīvniekus un tad nāciet pie manis pusdienās.

Pacilātā noskaņojumā mēs dārdinājām projām pa satumsušajām ielām uz Bebitas norādīto vietu. Pēc des­mit minūtēm mašīna apstājās; palūkojies ārā, es ierau­dzīju ap divdesmit pēdu augstus dzelzs vārtus un aiz tiem platu grantētu celiņu, kas veda uz dzīvojamo māju, kura izskatījās kā samazināta Vindzoras pils ko­pija. Es jau grasījos teikt šoferim, ka viņš mūs atvedis nepareizā vietā, kad piepeši vārti tika atrauti vaļā un smaidīgais sargs, godbijīgi klanīdamies, Ievadīja dārzā mūsu apdauzīto kravas mašīnu, it kā tā būtu roll- roiss.