Mazliet apmulsuši, sākām izkraut būrus ar dzīvniekiem. Es vēl arvien netiku vaļā no aizdomām, ka esam iebraukuši nepareizā mājā, bet, lai nu kā, dzīvnieki tagad bija pie vietas, un mēs, cik ātri vien varēdami, steidzāmies pa grantēto celiņu uz dzelzs vārtiem, iekams neparādās mājas saimnieks un nesaceļ brēku.
Bebita sagaidīja mūs savā dzīvoklī mierīga, skaista un mazliet uzjautrināta.
Ak, mani dārgie, vai jums izdevās labi novietot dzīvniekus?
Jā, viss ir labākā kārtībā. Vieta ļoti piemērota. Jūsu draugs, Bebita, patiešām ir augstsirdīgs cilvēks.
Ak! — viņa nopūtās. — Bet viņš nudien ir tāds… tik mīļš… tik augstsirdīgs… un tik jauks… Ak! Jūs pat iedomāties nevarat, cik viņš brīnišķīgs.
Cik ilgi jums ar viņu bija jānoņemas, kamēr pierunājāt? — es skeptiski vaicāju.
Bet viņš taču pats piedāvāja, es nemaz nepierunāju, — Bebita nevainīgi sacīja. — Es viņam piezvanīju un pastāstīju, ka mēs~gribam novietot viņa dārzā dažus mazus zvēriņus, viņš tūlīt bija ar mieru. Viņš ir mans draugs, tāpēc, gluži dabiski, viņam nebija iebildumu.