Bebita veltīja mums starojošu smaidu.
Nu, protams, viņam būtu grūti jums atteikt, — es sacīju, — bet mēs nudien esam bezgala pateicīgi, jūs esat mūsu labā feja.
Ko niekus! — Bebita attrauca. — Nāciet labāk ēst pusdienas.
Mēs apbrīnojām Bebitas atjautību, sagādājot mājvietu mūsu dzīvniekiem, bet, cik grūts īstenībā bijis šis uzdevums, to uzzinājām tikai nākamajā dienā, kad ieradāmies pie mistera Džibsa.
—Man ļoti žēl, — viņš atvainodamies bilda, kad mēs ienācām viņa kantorī. — Es apzvanīju vairākas vietas, bet man nekur nelaimējās.
Par to nebēdājiet. Kāda mūsu paziņa atrada dzīv niekiem piemērotu mītni, — es atbildēju.
Es ļoti priecājos, — misters Džibss teica, — jums gan laikam bija ne mazums rūpju. Kur tad jūs savus dzīvniekus novietojāt?
Kādā mājā Alveara prospektā.
Kur?
Viena majā Alveara prospektā.
Alveara prospektā? — misters Džibss nedroši pārjautāja.
Jā, kas tur slikts?
Nekas… it nekas, — misters Džibss sacīja, pārsteigumā blenzdams uz mums, — tikai man jums jāsaka, ka Buenosairesā Alveara prospekts ir apmēram tas pats, kas Parkleina1 kvartāls Londonā.
Nedaudz vēlāk, kad mūsu dzīvnieki beidzot bija nosūtīti ar lidmašīnu uz Angliju, noskaidrojās, ka mēs nevaram doties tālāk uz dienvidiem. Radās jautājums, kurp doties.