Tad kādu dienu mums piezvanīja Bebita.

Klausieties, draudziņ, — viņa mani uzrunāja. «— Vai jūs gribētu apmeklēt Paragvaju?

O, jā, es ļoti labprāt brauktu uz Paragvaju, — dedzīgi atsaucos.

Ziniet, es varbūt varēšu to nokārtot. Jums būs jālido līdz Asunsjonai, tur jūs iekāpsit mana drauga lidmašīnā un lidosit tālāk līdz… nu līdz kādai vietai, ko sauc par Puerto Kasado.

To jūs laikam norunājāt ar vienu no jūsu drau­giem?

N-nu, protams, ar ko gan es vēl būtu varējusi no­runāt, ak jūs, neattapīgais!

Vienīgais klupšanas akmens varētu būt mūsu trū­cīgās spāņu valodas zināšanas.

Arī par to. esmu padomājusi. Vai atceraties Ra­faelu?

Jā, atceros gan.

Redziet, viņiem skolā pašreiz ir brīvdienas, un viņš labprāt brauktu jums līdzi par tulku. Rafaela māte domā, ka šāda ekskursija zēnam būtu derīga, zināms, ar noteikumu, ka jūs viņam neļausiet ķert čūskas.

Viņa māte patiešām ir reti saprātīga! Ideja ir lieliska, es dievinu jūs un visus jūsu draugus!

Nesāciet nu atkal, — Bebita teica un nokāra klau­suli.

Tā mēs abi ar Džekiju lidojām uz Paragvajas galvas­pilsētu Asunsjonu, un kopā ar mums bija Rafaels de Soto Asebals, šai zēnā visu ceļojuma laiku kūsāt kūsāja neizsīkstošs dzīvesprieks, kas lidojuma beigās lika man sajusties kā ciniskam, nodzītam pasaules apceļotājam.