Debess bija bāli zila, rīta gaismas pārpilna, kad kra­vas mašīna kratīdamās piebrauca pie maza lidlauka ārpus Asunsjonas.

Pusaizmiguši, stīvi mēs rausāmies ārā un izlādējām savu mantību. Tad žāvādamies un staipīdamies stāvē­jām, skatīdamies uz šoferi un pilotu, kuri nozuda kādā pussagruvušā angārā lidlauka malā. Pēc brīža abi atkal parādījās un, tusnīdami aiz piepūles, stūma četrvie­tīgu vienplāksni, glīti nokrāsotu sudraba un sarkanā krāsā. Lidmašīna tika izgrūsta no angāra saules gaismā, un šajā brīdī abi vīri man neviļus atgādināja divas lielas brūnās skudras, kas nopūlas ap mazu naktstauriņu.

Rafaels sēdēja uz čemodāna miegaini nokārtu galvu, puspievērtām acīm.

— Skaties, Rafaeli — es priecīgi iesaucos. — Tā ir mūsu lidmašīna.

Viņš salēcās un palūkojās uz niecīgo lidaparātu, ko abi vīri stūma mums pretī. Zēnam acis aiz briļļu stik­liem iepletās no brīnumiem.

Nē! —> viņš neticēdams iesaucās. — Tā esot mūsu lidmašīna?

Jā, tā laikam būs.

•— Ak manu dieniņ!

Kas tad šai vainas? — Džekija iejautājās. — Tas ir mazs, jauks vienplāksnis.

Jā, — Rafaels atteica, — tur jau ir tā lieta, ka… tas ir mazs.