Vienplāksnis izskatās pietiekami izturīgs, — es samierinoši piebildu, bet šajā brīdī viens no riteņiem pārvēlās pāri mazam zāļu cinītim, un viss lidaparāts sagrīļojās, melodiski notrinkšķēdams.
Ak manu dieniņ, nē! — Rafaels pārbijies iesaucās. — Džerij, ce n'est pas possible [8] lidot šajā … tas ir pārāk mazs.
Lidmašīna ir gluži laba, nudien, Rafael, — Džekija sacīja ar cerīgu optimismu, kā var teikt vienīgi tas, kurš nekad nav lidojis mazā lidmašīnā, — tā ir ļoti laba.
Patiešām? — iejautājās mūsu draugs, norūpējies zibinādams briļļu stiklus.
Jā gan … Amerikā ir ļoti daudz šādu lidaparātu.
Jā, jā, Džerij, bet Amerika tomēr nav Cako… Redziet, lidmašīnai ir tikai viens spārns, rtest-ce pas [9] ? Ja tas salūst, mēs iekrītam … brr … bladācl … mežā, — viņš sacīja, blenzdams uz mums kā izbijusies pūce.
Pa to laiku lidmašīna bija atstumta un sagatavota lidošanai, mums tuvojās pilots, smaidā spīdinādams zelta zobus.
i Bueno, vamosP — viņš sacīja un sāka vākt kopā mūsu bagāžu.
Rafaels piecēlās un paņēma savu čemodānu.
Džerij, man nepatīk, — viņš žēli noteica, dodamies uz mūsu vienplāksni.
Kad visas mantas bija iekrautas, izrādījās, ka mums pašiem palicis pavisam maz vietas, taču kaut kā izdevās iespiesties — pilotam un man priekšējā sēdeklī, Rafaelam un Džekijai aizmugurē. Es ierāpos pēdējais un aizcirtu neticami vieglās un plānās durvis, kas tai pašā mirklī atkal atdarījās. Pilots pārliecas man pāri un palūrēja uz durvīm.