Ļoti drīz Bebita kļuva mums neatsverams palīgs, un mēs pilnīgi paļāvāmies uz viņu. Bebitu nespēja samulsināt visneparastākie lūgumi, allaž Viņa atrada kaut kādu iespēju tos izpildīt.
Pirmo triecienu, kas iedragāja ekspedīcijas plānus, saņēmām trešajā dienā pēc ierašanās Buenosairesā. Mēs uzzinājām, ka iespējas aizkļūt līdz Ugunszemei, saudzīgi izsakoties, ir pavisam niecīgas. Aviācijas sabiedrība ar mums runāja laipni un pieklājīgi, bet nedeva noteiktas cerības. Ja mēs gribētu pagaidīt dienas desmit, varbūt kaut kas izdotos, tomēr apsolīt gan viņi nevarot. Sadrūmuši mēs bijām ar mieru gaidīt.
Tas bija Jans, kas mums ieteica veltīgi nezaudēt laiku: nav vērts īgniem un noskumušiem desmit dienas klimst pa Buenosairesu, prātīgāk ir doties nelielā izbraukumā pilsētas tuvākajā apkaimē. Jans man ir vecs draugs, ar viņu es iepazinos Anglijā kara laikā. Reiz kada entuziasma uzplūdā viņš man bija ieteicis visādā ziņā aizbraukt uz Argentīnu vākt dzīvniekus. Ja es to darītu, viņš tika apsolījis visiem spēkiem man palīdzēt, un tagad, kad mēs atradāmies Argentīnā, viņš turēja vārdu. Jans apciemoja savus radiniekus, Būtu ģimeni, kurai piederēja liela estansija piekrastes tuvumā, kādas simt jūdzes no galvaspilsētas. Ar šajā zemē raksturīgo un visiem argentīniešiem piemītošo viesmīlību Būtu ģimene lielā sajūsmā izteica vēlēšanos uzņemt mūs savā mājā.