Tā bija dīvaina, nedzīva ainava, kurā kustējās vienīgi upe, kas plūda mirgodama un zaigodama, sazarodamās te trīs četrās, te piecdesmit sešdesmit attekās, un attekas'izvijās un sapinās juceklīgos līkumos kā šajā līdze-* numā izgāztas milzīga sudraba pūķa spožās zarnas.
Mēs šķērsojām upi; lidmašīna tagad lidoja zemāk, un es ievēroju, ka tas, ko tiku noturējis par sausu, zālainu līdzenumu, īstenībā bija purvs, — saulē tajā brīžiem spīguļoja ūdens. Pūdeļa vilna izrādījās biezi saauguši brikšņi, starp kuriem šur tur slējās palmas. Dažuviet palmas auga ciešās rindās, kā stādītas, no tālienes tās
līdzinājās zaļām putekļu slotiņām, kas iespraustas bronzas krāsas zālē. It visur saules atspulgos dzirkstīja ūdens, tomēr krūmāji izskatījās noputējuši un izkaltuši, to saknes mirka ūdenī, bet lapas vīta saulē.
Tas bija neapdzīvots, vientuļš, bet dīvaini valdzinošs apvidus. Tomēr itin drīz vienmuļā ainava mums apnika, jo. tajā nebija ēnu, vienīgi palmu izpūrušās lapotnes deva pavēni.
Kaut kur no sēdekļa apakšas pilots izvilka pudeli, izrāva ar zobiem korķi un pasniedza man. Tajā bija kafija ar ledu, rūgta, bet atspirdzinoša. Es padzēros, iedevu arī Džekijai un Rafaelam, atlikumu sniedzu atpakaļ pilotam. Kad viņš, saņēmis zobos pudeles kaklu, atgāza galvu,