lai iedzertu, lidmašīnas deguns grīļīgi nosvērās uz leju pretī sidrabainam upes līkumam divtūkstoš pēdu zem mums. Padzēries pilots ar delnu noslaucīja muti, tad pieliecies iekliedza man ausī: — Puerto Kasado! — un rādīja uz priekšu.
Cauri karstuma dūmakai es neskaidri redzēju, ka mēs lidojam pretī kāda kalna melnajam apveidam, — šis kalns piepeši pārsteidzošā kārtā bija uzradies līdzenumā zem mums.
Una hora, mās o menos, — kliedza pilots, rādīdams man vienu paceltu pirkstu, — una hora… Puerto Kasado… comprendeV
Šo stundu es lielākoties snauduļoju, kamēr tumšais, masīvais kalns nāca arvien tuvāk un tuvāk. Lidmašīnas deguns nira lejup — mēs slīdējām pretī zemei; siltās, vertikālās gaisa strāvas sagrāba niecīgo lidaparātu, mētāja un kratīja, un tas kā noreibis šūpojās un dejoja līdzīgi pelnu plēksnei virs ugunskura. Tad lidmašīna strauji nosvērās uz sāniem, vienu brīnumainu mirkli Cako sagāzās slīpi, upe pārkārās pār lidmašīnas spārnu, bet apvārsnis parādījās virs mūsu galvām. Izlīdzinājuši gaitu, mēs laidāmies zemē uz kādu nelielu zālaini, kas apkārtējā ainavā paliktu nepamanīta, ja tās malā pie garas kārts nekarājies vaļīgi piestiprināts dzeltens vēja konuss.