Lidmašīna ietriecās zālē, mazliet paripoja uz priekšu un apstājās.
Pilots man uzsmaidīja, izslēdza motoru, tad plašā žestā novilka ar roku.
Cako! — viņš paskaidroja.
Kad mēs atvērām kabīnes durvis un izkļuvām ārā, pretī sitās neciešams karstums, mums bija tāda sajūta, it kā piepeši no plaušām ticis izsūknēts gaiss.
Zeltainā zāle zem mūsu kājām bija asa un sausa kā zāģa skaidas, vietvietām to izraiboja dzeltenas un ugunssarkanas puķes.
Tikko no lidmašīnas bija izkrauts pēdējais mantu sainis, tālumā parādījās kravas automašīna, zvalstīdamās tā ripoja pa zāli mums pretī. Mašīnu vadīja resns maza auguma paragvajietis, kura lūpās rotājās draisks smaids, — bija redzams, ka mūsu ierašanās viņu varen uzjautrināja. Viņš palīdzēja ielādēt kravas kastē mūsu bagāžu; šķērsojuši lidlauku, kratījāmies cauri mežam pa putekļainu, dziļām grambām izbrauktu ceļu.
Mašīna sacēla veselus putekļu mākoņus, turklāt mums bija stingri jāturas pie borta, lai neizveltos, tā ka es maz ko redzēju no apkārtnes; pēc desmit minūtēm mēs iedārdinājām Kasado ciemā. Tas bija Dienvidamerikā parastais pussagruvušu būdu jūklis ar bedrainām, nebruģētām ieliņām. Pabraucām garām lielam mango kokam, kas acīmredzot atradās ciema centrā, jo koka ēnā pulcējās daudz ļaužu: daži snauduļoja, citi pļāpāja, vēl citi bija izlikuši smiltīs pārdošanai dažādu ēdamo — ķirbjus, cukurniedres, olas, banānus un citus produktus.