Uz skalojamās kastes bija iekārtoju­šās dažas novājējušas koku vardes izvelbtām acīm un kāds mazs sikspārnis, kas tur karājās, nikni pīkstēdams, un, tāpat kā visi sikspārņi, ļoti atgādināja vecu lietus­sargu.

Nelaimīgā kārtā par saviem zooloģiskajiem atklā­jumiem es nevienam netiku pastāstījis, un Džekija, iegājusi pēc manis vannas istabā, drīz vien pārsteidzošā ātrumā no turienes izbēga, pamezdama aiz sevis ziepju putām nošķaidītu grīdu, dvieļus un zobu sukas.

Sikspārnis acīmredzot bija sašutis par biežajiem trau­cējumiem un, Džekijai ienākot, pameta skalojamo kasti, lai palidinātos virs viņas degungala. Džekija man dzē­līgi aizrādīja: līdz šim viņa neesot zinājusi, ka tīrības uzturēšanai tik ļoti nepieciešami sikspārņi. Galu galā man izdevās savu sievu pārliecināt, ka, par spīti pret- sabiedriskajai uzvedībai, mazais sikspārnis ir pavisam nekaitīgs radījums, tomēr ari vēlāk, kad Džekija atra­dās vannas istabā, viņa allaž piesardzīgi palūrēja uz sikspārni, kas karājās pie skalojamās kastes un dus­mīgi blenza uz viņu.

Tikko bijām izsaiņojuši mantas, mūs apsveica vēl viens vietējās faunas pārstāvis — mūsu saimniece, tumšādaina melnace paragvajiete, kas sevi nosauca par Paulu.