Kādreiz viņa droši vien bijusi skaista, bet tagad izskatījās apvītuši. Augums Paulai bija stipri izplūdis, tomēr viņa kustējās apbrīnojami viegli un graciozi. Mājā Paula peldēja kā šokolādes brūns gubu mākonis, kas pamazām plešas arvien lielāks, līdz pāraug negaisa padebesī; viņa sapņaini dungoja mīlas dziesmiņu, aiz­rautīgi, īpašā veidā slaucīdama putekļus: viss, kas at­radās uz galdiem un krēsliem, tika norausts uz grīdas, pēc tam pati slaucītāja, stenēdama aiz piepūles, līkņāja pa grīdu, lai savāktu to, kas palicis nesadauzīts.

Drīz mēs uzzinājām, ka Paula vietējā sabiedrībā ieņem ievērojamu un godājamu stāvokli: viņa bija sa­tikšanās nama vadītāja, tāpēc visas ciema jaunās, ne­precētās sievietes atradās viņas aizgādībā. Savus pienā­kumus Paula pildīja ar lielu atbildības sajūtu.

Divreiz mēnesī, kad krastā piestāja upes tvaikonis, Paula izveda savas meitenes upmalā un ar mātes rū­pīgo aci vēroja, kā viņas ved sarunas un kaulējas ar kuģa komandu un pasažieriem. Tuvojoties ciemam, tvai­konis ikreiz nosvelpa, lai brīdinātu par savu ierašanos; Paulai tas bija signāls steigties uz būdu pārģērbties. Viņa iespīlēja savas milzīgās krūtis mazītiņā krūšturī, atstādama ārā to, kas tur neietilpa, apģērba neiedomā­jama fasona kleitu tikpat neiedomājamā krāsu sali­kumā, iekāpa kurpēs ar sešas collas augstiem papēžiem, tad aplaistīja sevi ar kārtīgu devu reibinošu smaržu un devās uz piestātni, steidzinādama sev pa priekšu izvēlēto čalojošo, ķiķinošo preci.