Tas sastāvēja no šaursliežu līnijas, uz kuras uz­montēta nolietota «Ford 8s» automašīna. Līnijas ga­rums bija ap divsimt kilometru, un tā veda Cako zemes iekšienē, tāpēc autovia mūsu vajadzībām šķita kā ra­dīta. Paula ieteica iziet cauri ciemam, kur mēs ierau­dzīšot dzelzceļa līniju, turpat tuvumā jābūt arī vadītā­jam, kas zinās pateikt, kad paredzēts nākamais reiss.

Tā mēs abi ar Rafaelu nekavējoties devāmies izpētīt Cako dzelzceļu.

Patiesi, ciema viņā galā uzdūrāmies uz sliedēm, to­mēr ne uzreiz, jo dzelzceļa līnija izrādījās tik ļoti aiz­augusi ar zālēm, ka bija grūti pamanāma. Tā bija gluži fantastiska līnija, un es labu brīdi skatījos uz to, šausmu pārņemts, nespēdams izteikt ne vārda. Sliežu platums bija apmēram divarpus pēdas, abas sliedes ga­līgi nolietotas, noberztas līdz spožumam un tā salieku- šās, ka atgādināja divas sudraba čūskas, kas lokās starp zālēm. Likās neticami, ka uz tām var noturēties jel kāds satiksmes līdzeklis. Vēlāk, kad es atklāju, ar kādu ātrumu autovias traucas pa šīm sliedēm, man bija jāatzīst, ka tikai brīnums mums līdzējis dzīviem at­griezties no mūsu izbraukumiem.

Mazliet tālāk mēs uzgājām rezerves sliedes, uz kurām stāvēja vairākas dīvaina izskata apdauzītas autovias, bet turpat blakus zem koka garajā zālē, cieši aizmidzis, gulēja tikpat noplucis, neparasta izskata šoferis.