Pamodināts viņš pastāstīja, ka nākamajā rītā viena autovia dosies ap divdesmit kilometru garā reisā un, ja mums ir vēlēšanās, mēs varam braukt līdzi. Cenzdamies nedomāt par izļodzītajām sliedēm, es apgalvoju, ka mēs ļoti vēlamies braukt, jo brauciena laikā varēsim iepazīt apkārtni un izpētīt, kādi putni visbiežāk sastopami Cako.
Mēs pateicāmies vadītājam par labajām vēstīm, uz ko viņš nomurmināja: «Nada, nada… nekas, nekas,» — tad viņš no jauna ^tkrita zālē un tūlīt iegrima dziļā miegā.
Mēs ar Rafaelu atgriezāmies mājā, lai dzirdēto pastāstītu Džekijai, rūpīgi noklusējot, kādā stāvoklī ir dzelzceļa sliedes.
Otrā rītā vēl pirms ausmas mūs pamodināja Paula; ar tējas paplāti rokā viņa iepeldēja istabā nedabiski jautrā noskaņojumā, kādu daži ļaudis laikam pataupa visagrākajām rīta stundām. Pēc tam viņa gāzelīgā gaitā iegāja pie Rafaela, un mēs dzirdējām mundrā balsī izteiktus jautājumus, uz kuriem zēns atbildēja ar nesaprotamu murmināšanu.
Arā vēl bija tumšs, bet cikādu treļļus jau reižu reizēm ar savu dziedāšanu nomāca samiegojušies gaiļi.
Rafaels ienāca pie mums apakšveļā, ar brillēm uz acīm.
Tā sieviete, — viņš sūdzējās, — viņa bija tik priecīga, kad mani modināja. Man nepatīk…