Agra celšanās tev nāk par labu, — es sacīju, — jo tu pavadi pusi dzīves miegā, tāpat kā lācis ziemas guļā.
Kas agri ceļas, ir vesels un dzīvespriecīgs, — Džekija piebalsoja, apspiezdama žāvas.
Vai tu brauksi tādā izskatā? — es pārsteigts vaicāju mūsu tulkam. — Varbūt apvilksi vēl kādu apģērba gabalu?
Rafaels sarauca pieri, cenzdamies izprast sacītā jēgu.
Es laikam vairāk neko neģērbtu, — jokodamies turpināju, — tā tu izskaties taisni apburošs… ja nu vēl atstāsi mājās brilles, tu neredzēsi nevienu moskītu.
Es nesaprotu, Džerij, — Rafaels beidzot atbildēja. Ar angļu valodu agri no rīta viņam vienmēr gāja grūti'.
Nekas. Žigli saģērbies… Tu zini — autovia uz mums negaidīs.
Pusstundu vēlāk mūsu autovia klabēdama ripoja pa sliedēm cauri biezai upmalas miglai, kas gaismas svīdumā vizēja pienaini balta.
Ciems palika mums aiz muguras; beidzot elsdams no mums atstājās arī pēdējais ciema šunelis; virs kokiem piepeši parādījās mirdzoši krāšņa saule, un debess maliņa austrumos pielija ar spožu gaismu; autovia šūpodamās un zvalstīdamās joņoja uz priekšu arvien dziļāk un dziļāk Cako mežos.
Koki šajos mežos nebija augsti, bet auga tik cieši kopā, ka to zari bija savijušies; zem tiem bija purvaina zeme, kurā lielā pārpilnībā zaļoja dažādi augi, dzelkšņaini krūmi un — gandrīz neticami! — arī kaktusi.