Daži kaktusi atgādināja veselas virtenes zaļu šķīvju ar kopā salipinātām malām, tie bija piebārstīti dzelte­niem dzeloņiem un bāli violetiem ziediem; citi bija līdzīgi astoņkājiem, kas izpletuši savus garos taustek­ļus uz zemes vai durstīgā apskāvienā apvijušies ap koku stumbriem; vēl citi izskatījās kā zaļas, apaļas huzāru ķiveres, pārvilktas ar melnu dzeloņu plīvuru. Daudzi gaļīgi kaktusi auga un ziedēja, mirkdami līdz pusei ūdenī.

Starp dzelzceļa sliedēm bagātīgi zēla kāds sīks, tikai dažas collas garš augs ar jauku, spilgti sarkanu zieda kausiņu galā. Vietām tas auga tādā biezumā, ka man likās, it kā mēs brauktu pa bezgala garu puķu dobi.

Reizumis mežā parādījās lieli, zālaini klajumi, kā sētin nosēti augstām ugunssarkanām puķēm vairāku akru platībā, klajumu pārdalīja glītas palmu rindas, kuru izliektās, ieapaļās lapotnes šāvās debesīs līdzīgi zaļām raķetēm. Zālainēs uzturējās liels daudzums tirānu — sīki putni apmēram zvirbuļu lielumā, ar piķa melnu muguru un žilbinoši baltu kaklu un krūtīm. Tirāni tupēja uz žagariem un kritušiem kokiem, reizēm kāds pašāvās gaisā, lai noķertu garām lidojošu ku­kaini, bet tūlīt atgriezās: kā krītoša zvaigzne zālē pa­zibēja un iemirdzējās baltā krūteža, un putns jau tupēja savā vietā.

Vietējie iedzīvotāji šim putnam devuši skaistu, īsti piemērotu vārdu — flor blanca — baltā puķe. Mūsu priekšā bija vesels lauks šādu lidojošu puķu; putni uz- plīvoja gaisā un metās lejā, viņu baltās krūtis vizēja tik spoži kā saulstaru atspulgi ūdenī.