Sajā apvidū auga ļoti interesanti koki ar nesamērīgi resnu stumbra lejasdaļu, kas tos vērta līdzīgus vīna krūkām, zari bija kroplīgi sagriezušies, skopi izrotāti mazām, bāli zaļām lapiņām. Koki auga pulciņos, un neviļus bija jādomā, ka tie no zemes izsūkuši visas > sulas, tāpēc arī piepampuši tik resni.

Kā sauc šos kokus, Rafael? — es uzsaucu cauri autovia riteņu rīboņai.

Palo borracho— viņš atbildēja, — jūs redzat, Džerij, kādi tie ir — varen resni, vai ne? Stāsta — tie esot pārmēru iedzēruši, tāpēc tos sauc arī par skurba­jiem kokiem.

Skurbais koks… tas nudien skan jauki, un vieta ari gluži kā radīta… viss šis mežs liekas kā apskurbis.

Patiešām, ainava vedināja uz domām, ka daba te sa­rīkojusi grandiozus svētkus ar iedzeršanu, kur piedalī­jušies visdažādākie mērenās, subtropu un tropu joslas augi. It visur palmas gurdi lieca galvas kā pastāvīgie bāra apmeklētāji ar pārāk gariem, nesukātiem matiem; dzeloņkrūmi bija saķērušies dzēruma ķildā; lepni ģēr­bušās puķes kvernēja līdzās neskūtiem kaktusiem; vi­sās malās stāvēja palo borracho ar lieliem alus dzērāju vēderiem, salīkuši, izļodzījušies uz visām pusēm; un visā šajā augu jūrā steidzīgi rosījās tirāni kā mazi, veikli viesmīļi ar neticami spodrām balto kreklu krūte­žām.