gada 20. decembrī, kad es atgriezos mājās no Midlseksas Arheolo­ģijas biedrības sanāksmes, kurā biju nolasījis lekciju par Mazāzijas senajām civilizācijām. Tas bija loti spriegs un rosinošs vakars; nav lielāka apmierinājuma kā runāt par sirdij tuvu tematu uzmanīgai un vērīgai auditorijai. Atliek vēl piebilst, ka mūsu pusdienas tika nobeigtas ar lielisku 1980. gada sarkanvīnu,— un kļūs saprotams, ka es biju pavisam līksmā un miermīlīgā garastāvoklī, kad iebāzu atslēgu sava Koventgārdenas dzīvokļa ārdurvju atslēgas caurumā.

' Pulkvedis H. F. Spensers — Pasaules vēsturēs arhīva vadītājs; šajā arhīvā glabājas visi Dr. Ostina apcerējumi.

Kad nācu iekšā, zvanīja teleekrāns, taču mitējās, pirms to sasniedzu. Es pametu acis uz atmiņas ierīci; tā rādīja Hempstidas- numuru, ko es pazinu,— tas bija Karela Veismaņa numurs. Bija bez ceturkšņa divpadsmit, un man nāca miegs; es nolēmu viņam piezvanīt no rīta. Taču izģērbdamies es jutos nelāgi. Mēs bijām ļoti veci draugi, un viņš bieži zvanīja man vēlu naktī, lai palūgtu kaut ko uzmeklēt Britu muzejā (es tur pavadīju gandrīz katru rītu). Tomēr šoreiz mani pārņēma kāds iekšējs, neizskaid­rojams nemiers; ģērbies rltasvārkos, es piegāju pie ek­rāna un uzgriezu viņa numuru. Ilgu laiku neviens neatbil­dēja, un es jau grasījos nolikt klausuli, kad ekrānā parādījās Veismaņa sekretāra seja. Viņš vaicāja: