— Vai esat dzirdējis jaunumus?
— Kādus jaunumus?— es atjautāju.
— Doktors Veismanis ir miris.
Es tā apstulbu, ka man vajadzēja atsēsties. Beidzot es apķēros pajautāt:
— Kā es to varēju zināt?
— Tas rakstīts vakara avīzēs.
Sacīju, ka esmu tikko pārnācis. Viņš noteica:
— Ak tā. Mēģināju jūs sazvanīt visu vakaru. Vai jūs nevarētu tūlīt pat atbraukt šurp?
— Bet kādēļ? Vai es varu ko līdzēt? Vai misis Veis- mane nejūtas labi?
— Viņa ir šoka stāvoklī.
— Bet kā viņš nomira?
Baumgarts tādā pašā balsī paziņoja:
— Viņš izdarīja pašnāvību.
Atceros, ka dažas sekundes truli skatījos uz Veismaņa sekretāru, tad iekliedzos:
— Pie velna, ko jūs runājat?! Tas nav iespējams!
— Nevar būt nekādu šaubu. Lūdzu, atbrauciet pēc iespējas drīzāk.
Viņš jau dzīrās izslēgt ekrānu, kad es spalgi iekliedzos:
— Vai jūs gribat mani padarīt traku?! Pastāstiet, kas noticis!
— Viņš iedzēra indi. Tas arī ir viss, ko es varētu jums pastāstīt. Taču viņa atstātajā vēstulē rakstīts, ka mums nekavējoties jāsazinās ar jums. Tāpēc, lūdzu, atnāciet. Mēs visi esam ļoti noguruši.
Es izsaucu helitaksometru un tad, būdams garīgi paguris, ģērbos, iegalvojot sev, ka tas nav iespējams. Es pazinu Karelu Veismani trīsdesmit gadus, kopš studiju