laikiem Upsalā. Viņš bija visādā ziņā ievērības cienīgs cilvēks: izcili spējīgs, vērīgs, pacietīgs, un viņam piemita milzīga enerģija un spars. Neiespējami. Tāds cilvēks nemūžam nevarētu izdarīt pašnāvību. Jā, es pilnībā apzinājos, ka pašnāvību skaits pasaulē kopš gadsimta vidus pieaudzis piecdesmitkārtīgi un reizēm sev dzīvību atņēma tādi ļaudis, no kuriem to nepavisam negaidīja. Taču pateikt man, ka Karels Veismanis izdarījis pašnā­vību, būtu tas pats, kas apgalvot, ka viens un viens ir trīs. Viņa raksturā nebija ne mazāko pašnāvības tieksmju. Viņš nekādā ziņā nebija neirastēniķis, viņš bija viengaba­lainākais cilvēks, ko es jebkad esmu pazinis.

Vai tiešām tā varēja būt pašnāvība? Varbūt viņu noslepkavojis Centrālāzijas Valstu aģents? Es biju dzirdē­jis arī dīvainākus faktus; politiska slepkavība astoņdes­mito gadu otrajā pusē bija kļuvusi par precīzi izstrādātu zinātni, un Hamelmaņa un Fullera nāve liecināja, ka pat zinātnieks, kurš strādā īpaši labvēlīgos apstākļos, nav drošībā. Taču Karels bija psihologs, un, cik man zināms, viņam nebija nekādu sakaru ar valdību. Galvenie ienā­kumi Karelam bija no lielas rūpniecības korporācijas, kas maksāja viņam par jaunu metožu izgudrošanu, kā cīnī­ties ar dinoneirozēm un paaugstināt darba ražīgumu.