Kad taksītis nolaidās uz jumta, Baumgarts mani jau gaidīja. Tiklīdz mēs bijām vieni, es jautāju:

—  Vai tā nevarēja būt slepkavība?

—  Tas, protams, nav neiespējami, tomēr nav iemesla tā domāt. Sopēcpusdien trijos viņš devās uz savu istabu rakstīt apcerējumu, piesacījis man, lai viņu netraucē. Viņa logs bija ciet, un turpmākās divas stundas es sēdēju priekšistabā pie rakstāmgalda. Pulksten piecos viņa sieva atnesa tēju un atrada vīru mirušu. Viņš atstājis ar paša roku rakstītu vēstuli un uzdzēris indei virsū glāzi ūdens.

Pēc pusstundas es biju pārliecināts, ka mans draugs patiesi izdarījis pašnāvību. Ja vien viņu nav nogalinājis Baumgarts, bet tam es nespēju noticēt. Baumgartam piemita šveicieša savaldība un bezkaislība, taču varēja redzēt, ka viņš ir dziļi satriekts un tuvu nervu sabruku­mam; neviens cilvēks nav tik labs aktieris, lai kaut ko tādu notēlotu. Turklāt bija Karela rokrakstā rakstīta vēstule. Kopš Poumrojs radījis elektronsalīdzināšanas mašīnu, viltojumi kļuvuši par visretāk izdarītajiem nozie­gumiem.

Es pametu bēdu namu pulksten divos no rīta, parunājis tikai ar Baumgartu. Es neredzēju mirušo draugu un nemaz to negribēju, jo man stāstīts, ka tā cilvēka seja, kurš miris no cianīda, esot briesmīga. Tabletes, ko Veis­manis iedzēris, viņš torīt esot paņēmis no kāda neirotiska pacienta.

Pati vēstule šķita dīvaina. Tajā nebija ne vēsts no nožēlas par pašnāvību.