— Gribu.
— Tad dod man savu pērli, un es tev šo vīru pārdošu par pērli. Vai esi ar mieru?
— Lai notiek! — Arabella piekrita. — Cilvēks jebkurā gadījumā ir vairāk vērts nekā pērle.
— Dod šurp pērli!
— Dabū vispirms to vīru uz borta, tu taču redzi — laiva tūlīt nogrims!
Un laiva šajā brīdī to patiešām darīja. Vīrs jau kūlās pa ūdeni un, saņēmis pēdējos spēkus, sāka peldēt uz laupītāju kuģa pusi.
— Met viņam glābšanas riņķi, ko tu gaidi! — Arabella sauca Alelūjam.
Bet visus glābšanas riņķus vētra bija aizskalojusi. Alelūja neziņā lūkojās apkārt. Bezspēcīgais vīrs jūrā pagāja zem ūdens un atkal parādījās viļņos.
— Lec ūdenī, es nolaidīšu virvju kāpnes! — kliedza Arabella.
— Nupat ir elle vaļā! — šķendējās Alelūja, nometa svārkus un ar galvu pa priekšu ielēca pār margsienu jūrā. Viņš piepeldēja pie vīra, kurš pēdējiem spēkiem cīnījās par savu dzīvību, aptvēra to ar vienu roku un pagriezās atpakaļ.
Arabella jau bija sagatavojusi virvju kāpnes. Alelūja uzdabūja vīru sev uz pleca un elsdams rāpās augšā pa kāpnēm. Viņš ļāva vīram pārvelties pār margsienu uz klāja un pats šķendēdamies rāpās pakaļ.
— Dod pērli, — viņš drūmi sacīja, atglauzdams slapjos matus.