Arabella pasniedza pērli Alelūjam. Tam nogurums bija kā ar roku atņemts. Aizkustinātais laupītājs nolūkojās uz savu pērli un ripināja to savās milzīgajās plaukstās.
VIRS NO JOLLAS
Uz klāja nosviestais vīrs uzslējās sēdus.
— Paldies, draugs, — viņš teica Alelūjam, — tu daudz nopūlējies manis dēļ, un tagad es nezinu, kā lai tev pateicos.
— Pateicies skuķim, tagad tu esi viņas daļa.
Vīrs uzjautrināts iesmējās.
— Kādā veidā? — viņš jautāja.
— Es taču nesāktu tevi ne par šo, ne par to makšķerēt ārā no jūras! Neesmu taču nekāds pēdējais stulbenis, to tu nedomā. Es izvilku tevi ārā tādēļ, lai pārdotu meitenei par pērli. Vai tu kādreiz dzīvē esi redzējis tādu graudiņu?
Alelūja pavēra sauju svešinieka acu priekšā. Tas ar interesi nopētīja pērli un izteicās:
— Patiešām brīnišķīga pērle. Un tā tad arī ir mana cena? Nav nemaz tik slikti!
Viņš atkal iesmējās.
Arī Alelūja sāka smieties.
— Nav nemaz tik slikts darījums! — viņš apmierināts noteica un nopētīja baskājaino svešinieku.
— Un tagad es esmu tev pārdots — par šo pērli? — vīrs jautāja Arabellai. — Ko tu domā ar mani iesākt?
Arabella paraustīja plecus.