Arabella stāvēja pie kuģa margām un vērās rietošajā saulē.

Pēkšņi gluži netālu no kuģa meitene pamanīja to pašu jollu, kuru viņa, vētrai sākoties, bija vērojusi ar tālskati.

Bez burām palikusi un līdz pusei pieplūduši ar ūdeni, laiva izskatījās gaužām nožēlojama. Tajā kāds cilvēks, pie nolauztā masta turoties un kājām ļodzoties, centās izslieties taisni. Šķiet, ka bija sadzirdama arī kāda vārga balss.

—   Nāc paskaties, Alelūja, jūrā ir cilvēks! — sauca Arabella.

—   Nezin, kas viņam tur darāms? — Alelūja dus­mīgi atsaucās.

—   Nu, uz jollas taču! — paskaidroja Arabella.

—    Paņemsim viņu uz kuģa. Viņa laiva tūlīt noies dibenā.

Alelūja pienāca pie kuģa margsienas.

—   Jūras katastrofā cietušais, — viņš noteica.

—    Ko nu ar tādu iesākt! No viņa neko nevar paņemt. Pati taču redzi — tas ir pliks kā baznīcas žurka.

—    Paņemsim viņu tomēr uz borta, varbūt viņš varēs kaut ko interesantu pastāstīt, — ieminējās Arabella.

Alelūjam pēkšņi iešāvās prātā kāda doma.

—   Varbūt tu gribi viņu sev? — viņš ar cerībām iejautājās. — Es uzvilkšu viņu augšā un pārdošu tev, gribi?

—   Kādā veidā?

—    Nu, viņš kļūs pilnīgi tavs. Gan es izskaidrošu vīriem, ka viņš ir tava daļa. Vai gribi?