— Gan jau redzēs, — viņa sacīja. — Bet no vīriem tu nebaidies. Viņi neuzdrīkstēsies tevi aiztikt, ja tu esi mana daļa. Es esmu vadoņa meita.
— Un kas ir vadonis? — jautāja svešinieks, gluži kā neticēdams, ka šeit, uz kuģa, kāds varētu būt vadonis.
— Šī kuģa vadonis ir visu triju okeānu lāsts, visu jūru briesmas, bīstamais jūras laupītājs Daniels, ar iesauku Svins! — Arabella laipni pavēstīja.
— Mans tētis!
Viņa cerēja, ka šie vārdi atstās uz svešinieku lielu iespaidu, taču viņš vienīgi pasmaidīja, it kā šī vēsts viņu uzjautrinātu.
— Kas tu esi?—jautāja Arabella.
— Es esmu tikai klaidonis Hasans, — teica svešais. — No manis gan neviens nebaidās.
No kuģa pakaļgala atskanēja klaudzoši soļi.
— Ak tad Kokkājis arī vairs nevar gulēt! — norūca Alelūja un steidzīgi iebāza pērli mazā kabatiņā, kas viņam bija iešūta jostā.
Tur patiešām nāca Kokkājis. Jau pa gabalu varēja just viņa dusmas un ļaunumu. Virs sarkanā lakatiņa viņš bija aptinis ap galvu arī garu šalli ar zelta diegiem, kas patlaban jauki spīguļoja saules staros. Zobu sāpes bija uzcēlušas vīru kājās.
Hasanu ieraugot, Kokkājis dusmās iebļāvās:
— Sātana muša, kas tad tas tāds?
— Tas ir mans klaidonis! — Arabella bezbailīgi cirta pretī.
— Ūja! — Kokkājis nikni iebilda un izvilka nazi.
— Skat, ko es tūdaļ izdarīšu ar tavu klaidoni!