Zem rožainās šalles ar zelta diegiem spīdēja
laupītāja ļaunās acis. Kokkājis bija ārkārtīgi sliktā
omā, un patlaban viņu satracināja viss, kas vien viņam kaut vismazākajā mērā nebija pa prātam.
— Kokkājis ir galīgi jucis prātā, — noņurdēja Alelūja.
— Nedrīkst aizskart! — iekliedzās Arabella.
— Mans klaidonis!
Kokkājis tuvojās Hasanam, kurš apjukumā mirkšķināja acis, un pacēla nazi.
— Paklau, cilvēk, — pārsteigts bilda Hasans,
— tev laikam sāp zobi, ka tu ap galvu esi apsējis to skaisto plīvuru?
Šādus vārdus Kokkājis nebija gaidījis. Viņa roka apstājās.
— Tu varbūt esi zobārsts? — viņš norūca.
— Ne nu gluži zobārsts, bet tavai kaitei varu palīdzēt. Tikai noliec to nazi.
— Stāsti vien, stāsti, — Kokkājis teica neuzticīgi, tomēr iebāza duncī atpakaļ makstī.
— Noņem šalli, — pavēlēja Hasans. — Parādi man savu ausi.
Kokkājis atkal saniknojās.
— Vai tu mani par muļķi uzskati, vai? — viņš kliedza.
— Kā gan es tevi pašreizējā stāvoklī varu uzskatīt par muļķi? — jautāja Hasans. — Rādi šurp ausi!
Kokkājis nikni noņurdēja, bet šalli tomēr noraisīja. Zobu sāpes bija pārāk lielas, lai atstātu neizmantotu piedāvāto izdevību, kaut gan Kokkājis par to neloloja sevišķas cerības.