Zem noraisītās šalles bija sarkanais lakats. Zem tā kļuva redzams sapampis vaigs un savēlušās matu pinkas. Starp tām Hasans sameklēja Kokkāja nemazgāto ausi.
Tad viņš izvilka zem krekla paslēptu ādas maisiņu, kas viņam karājās kaklā. Alelūja ieinteresēts pienāca tuvāk, kad Hasans atraisīja maisiņu. Liela bija viņa vilšanās, kad maisiņā kļuva redzamas vienīgi kaut kādas garas un tievas adatas. Hasans izvēlējās vienu no tām, ar pirkstiem, gluži kā apsverot, p'amaidzīja Kokkāja ausi un tad pēkšņi ar ātru kustību iedūra adatu auss ļipiņā.
Kokkājis iebļāvās, un viņa roka taustījās pēc noslēptā dunča. Bet tajā pašā brīdī viņa seja atplauka platā, priecīgā smaidā. Nekad Arabella Kokkāja vaigā nebija redzējusi tādu apmierinājuma izteiksmi.
— Vai mitējās? — Hasans līdzjūtīgi apvaicājās.
— Jā, piķis un zēvele! Kā tas tev tik zibenīgi izdevās?
Hasans tikai pasmaidīja.
Acis izbolījis, Kokkājis centās saskatīt ausī iedurto adatu.
— Vai adata tā arī paliks ausī karājoties? — viņš jautāja.
— Tūlīt izņemsim, — noteica Hasans. Viņš izvilka adatu no auss, noslaucīja to krekla piedurknē un atkal noglabāja ādas maisiņā.
DANIELS IR SANIKNOTS
Hasanu ieraugot, Daniels kļuva gluži pikts.
— Laupītājs no tevis neiznāks, — viņš teica, veroties klaidoņa labsirdīgajās acīs, — bet nekaitīgam tukšpaurim tu arī nelīdzinies.