—   Paldies, — atbildēja Hasans.

Daniels izlikās nedzirdam viņa teikto, bet uz­klupa Alelūjam.

—   Kam tu tādu uzvilki uz kuģa? — viņš kliedza.

—   Nu, Arabella plijās man virsū kā mākonis, — purpināja Alelūja, ieraudams galvu plecos. Par pērli viņš, drošs paliek drošs, neminēja ne vārda.

—    Daudz ko bērns sadomā! — klaigāja Daniels. — Bērns parādīs ar pirkstu, un tu savāksi uz klāja jebkuru okšķeri, vai tā?

—   Kas nu tas par okšķeri, — Alelūja nicīgi atbil­dēja. — Bet varbūt par viņu var saņemt izpirkša­nas naudu?

—   Nu, kā tad būs? Cik par tevi samaksās? — Da­niels bargā tonī pievērsās Hasanam.

Tas neziņā paraustīja plecus un kā atvainoda­mies bilda:

—   Ne graša.

—   Karamba! — Svins lādējās.

—   Varbūt ļausim Arabellai izlemt, ko ar mani iesākt, — Hasans pieklājīgi ierosināja. — Kā es saprotu, tad šeit uz kuģa es piederu viņai.

—   Jā, tas ir mans klaidonis, — sacīja Ara­bella. — Es viņu nopirku par pērli.

—   Ko? — jautāja Daniels. — Par kādu pērli?

—   Vētras izskalotajās ūdenszālēs es atradu glie­mežvāku, — skaidroja Arabella. — Tur iekšā bija pērle, un par šo pērli Alelūja klaidoni pārdeva man.

Daniela skatiens, kas pievērsās Alelūjam, bija griezīgs kā dunča asmens. No šī skatiena vīrs sāka drebēt.