— Rādi šurp! — pavēlēja Daniels.
Seju žēlabaini saviebis, Alelūja izurķēja pērli no slepenās kabatiņas.
— Un šādu pērli tu atdevi par to tievo maiksti? — teica Daniels. — Es jautāju — vai tu esi pirāta meita vai neesi?
— Man jau pietiek pērļu, — atbildēja Arabella. — Pērles ir garlaicīgas. Es gribu, lai kāds ar mani sarunātos.
— Vai gan ar tevi šeit pārāk maz sarunājas? — Daniels uzbļāva meitai tā, ka viņa nodrebēja.
— Jūs visi esat pārāk saniknoti, — apņēmīgi noteica Arabella. — Es gribu Hasanu.
— Karamba! — nolādējās Daniels un ņēmās piebāzt pīpi. — Nu tad ņem viņu, bet pielūko, lai viņš nemaisītos man pa kājām! Vai arī viņš dabūs svinu!
Arabella aizveda Hasanu uz savu kajīti, apsēdināja viņu starp zīda spilveniem uz dīvāna, ko sedza dārgs, mīksts pārklājs, un ņēmās viņu aplūkot.
Hasans bija slaids, kalsns vīrs garām iesirmu matu cirtām, kuras agrāk bija melnas. Zem biezajām uzacīm uz Arabellu lūkojās vērīgas acis. Novājējušo augumu sedza slapjas, izbalējušas drēbes. Kurpju Hasanam kājās nebija, tās atdusējās jūras dibenā.
Hasans savukārt pētīja Arabellu un viņas kajīti. Meitenei bija biezi, tumši mati un saulē nobrūnē- jusi āda. Viņa valkāja raibus svārkus kā čigāniete, ap kaklu vijās gara sarkanu koraļļu virtene.