Arabellas kajīte apžilbināja Hasanam acis. Grīda šeit bija noklāta ar lepniem tepiķiem un kuplām zvērādām. Sienas greznoja raibi austrumzemju audumi, un tiem blakus — samts vienreizīgos tumšos toņos. Samtam bija piestiprināti no ziloņkaula izgriezti vēdekļi un lepni izlocītas, krāsainas pāva spalvas. Pie sienas karājās brīnišķīgi zelta pulksteņi un mazas glezniņas. Lādītē uz galda atradās maza sudraba kafijas servīze. Visur bija redzamas figūriņas no dzintara un dārgakmeņiem, maskās no ebenkoka un kastītes no sarkana mahagonija.
Hasans neticēdams purināja galvu.
— Tev nepatīk mana kajīte? — jautāja Arabella, satraukti veroties Hasanā.
— Patīk gan, kā nu nepatīk, — atbildēja Hasans. — Redzi, es nekad agrāk neesmu ciemojies pie laupītāju vadoņa meitas. Es vienkārši brīnos — kādas lietas laupītāji sev sagādā.
— Tev nepatīk manas mantas?
— Patīk gan, bet, taisnību sakot, es nezinu, ko tu ar tām varētu darīt. Man šķiet, ka tās ar laiku var cilvēku nogurdināt, ja nepārtraukti nākas dzīvot starp tādām lietām.
— Kā tu to zini? — pajautāja Arabella. — Man patiešām ir līdz nāvei apnikušas visādas mantas, bet to neviens laupītājs nespēj saprast! Es šausmīgi vēlētos dzīvot uz sauszemes un doties klejojumos pa mežu. Bet to nevar darīt, jo Dzelzs Bizes vīri varētu mani nolaupīt un par manu dzīvību pieprasīt sev visas mūsu bagātības.
Arabella satrūkusies apklusa. Viņa pētīja Ha- sana godīgo seju un tad aizdomīgi noprasīja: