— Velc mugurā šo mēteli, tavas drēbes ir slapjas, — viņa pavēlēja. — Un pielūko, ka tu neiz- bāztu degunu no manas kajītes. Labāk nosnaudies. Es iešu raudzīt, kas notiek uz klāja.
Uz klāja vīri gatavojās uzbrukt jūrā pamanītam kuģim.
Patiesību sakot, Arabellai bija aizliegts kaujas laikā maisīties vīriem pa kājām, tādēļ viņa centās kļūt neredzama. Uz to viņai bija apbrīnojamas spējas. Arabellai bija savs iemesls, kādēļ bīstamas kaujas laikā viņai vajadzēja būt ārā, uz klāja. Viņa visā nopietnībā ticēja — ja viņa uzmanīs tēvu, tad tam nekas slikts nevar atgadīties. Meitene ticēja, ka viņas gādīgais un uzmanīgais skatiens pasargās tēvu no lodēm, no duramiem ieročiem un jebkādas citas nelaimes. Arabella neprātīgi baidījās par
savu tēvu, jo jūras laupītāju kaujas bija drausmīgas un nežēlīgas.
Arabella uzrāpās savā parastajā vietā — grozā masta galā.
Ūdens klaidā bija saskatāma smagi piekrauta brigantīna, kas bezcerīgi centās aizbēgt. Kā viegls, ļauns kukainis laupītāju kuģis drāzās tai pakaļ. Tālu pār ūdeņiem aizskanēja pirātu baismīgā, ļaunu vēstošā kaukoņa. Liekas, bēgļu asinīm būtu jāsastingst no šīs gaudošanas.